Pāriet uz saturu

Manga

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par komiksiem. Par mūzikas grupu skatīt rakstu maNga.
Mangas un anime manierē veidota zīmējuma tapšanas posmi — no sākotnējās skices līdz līnijām, ēnojumam un pabeigtam attēlam

Manga (japāņu: 漫画, izrunā: /mã̠ŋɡa̠/) ir Japānā radītu komiksu un citu grafiskās stāstniecības darbu tradīcija.[1] Tā veido nozīmīgu Japānas izdevējdarbības un masu kultūras daļu.[2] Japāņu valodā vārds "manga" var apzīmēt komiksus vispār neatkarīgi no to izcelsmes, savukārt ārpus Japānas ar šo terminu parasti saprot Japānā radītus komiksus.[1] Līdztekus sastopams jēdziens “globālā manga”, ar kuru apzīmē ārpus Japānas tapušus darbus, kas pārņem mangas vizuālās vai stāstniecības tradīcijas; tādēļ jēdziena robežas starptautiskajā lietojumā nav pilnīgi stingras.[1] Mangu publicē žurnālos, atsevišķos grāmatu sējumos un digitālā formātā, un tai raksturīgs plašs žanru, tēmu un mērķauditoriju klāsts — no bērniem un pusaudžiem līdz pieaugušajiem.[2] Daudzas mangas sākotnēji iznāk sērijveidā mangas žurnālos, kuros vienlaikus publicē vairāku autoru darbu nodaļas. Veiksmīgu sēriju nodaļas vēlāk parasti apkopo atsevišķos sējumos, ko sauc par tankōbon.[2] Līdzās tradicionālajiem drukātajiem izdevumiem arvien nozīmīgāka kļuvusi mangas digitālā publicēšana un izplatīšana. Japānā digitālo komiksu tirgus apjoms 2019. gadā pārsniedza drukāto mangas izdevumu tirgu.[2]

Manga ir cieši saistīta ar citām Japānas plašsaziņas līdzekļu un izklaides nozarēm. Populārus mangas darbus bieži adaptē par anime, filmās, videospēlēs un citu veidu darbos, bet vieni un tie paši tēli, sižeti un izdomātās pasaules var tikt attīstīti vairākos medijos. Šādu savstarpēji saistītu mediju un preču apriti Japānā raksturo ar jēdzienu “mediju mikss”.[3] Kopš 20. gadsimta otrās puses manga ir ieguvusi plašu starptautisku auditoriju un ietekmējusi komiksu mākslu un masu kultūru daudzās pasaules valstīs.[1] Japānas valdība mangas un anime starptautisko popularitāti izmanto arī kultūras diplomātijā. Japānas Ārlietu ministrija atbalsta mangas izplatību ārvalstīs, tostarp organizējot Starptautisko mangas balvu un izmantojot anime Japānas kultūras popularizēšanā.[4]

Vēsturiskie priekšteči

[labot | labot pirmkodu]

Mūsdienu mangas vēsturi nevar vienkārši izsekot līdz vienam senam mākslas veidam, tomēr Japānā jau daudzus gadsimtus pirms moderno komiksu rašanās pastāvēja attīstītas attēlu stāstniecības tradīcijas. Par nozīmīgiem mangas vēsturiskajiem priekštečiem mēdz uzskatīt viduslaiku attēlu ruļļus, Edo perioda ilustrēto literatūru un grafiku, kā arī 19. gadsimtā radušos karikatūru.[5] Tomēr mūsdienu pētniecībā tiek uzsvērts, ka līdzības starp šīm formām un mangu nepierāda vienotu un nepārtrauktu attīstības līniju. Modernā manga kā vairāku kadru komiksa un masu izdevējdarbības forma veidojās galvenokārt no 19. gadsimta beigām, Japānas vizuālajām tradīcijām mijiedarbojoties ar moderno presi un Rietumu komiksiem un karikatūrām.[6][7]

Varde un trusis cīkstēšanās ainā no Chōjū-jinbutsu-giga pirmā ruļļa, 12.—13. gadsimts. Darbu bieži saista ar mangas priekšvēsturi, tomēr tas nav mūsdienu mangas tiešs priekštecis

Viena no senākajām Japānas vizuālās stāstniecības formām bija emakimono jeb emaki — gari horizontāli attēlu ruļļi, kuros gleznojumi bieži mijās ar rakstīta teksta fragmentiem. Šādi ilustrēti ruļļi Japānā parādījās vismaz 8. gadsimtā un īpaši attīstījās Heianas un Kamakuras periodā. Tos skatīja, pakāpeniski atritinot no labās uz kreiso pusi, tādējādi secīgi atklājot stāsta epizodes un radot laika un telpas virzības iespaidu.[8] Attēlu ruļļos vēstīja reliģiskus stāstus, leģendas, kara notikumus un literārus sižetus, kā arī attēloja sadzīvi un humoristiskas epizodes.[8] Plaši pazīstams piemērs ir 12.—13. gadsimtā tapušais četru ruļļu kopums Chōjū-jinbutsu-giga (鳥獣人物戯画). Tā pazīstamākajā rullī dinamiskās ainās attēloti antropomorfi truši, vardes, pērtiķi un citi dzīvnieki, kas atdarina cilvēku darbības.[9] Tēlu kustības, humora un secīgi uztveramo darbību dēļ šo darbu bieži dēvē par vienu no senākajiem mangas piemēriem.[10] Tomēr tā apzīmēšana par mūsdienu mangas tiešu “pirmo paraugu” ir vienkāršota, jo modernās mangas forma un izdevējdarbības vide izveidojās daudz vēlāk.[6] Viduslaiku attēlu ruļļos un vēlākajos ilustrētajos stāstos tomēr turpināja attīstīties dažādi teksta un attēla savienošanas, tēlu atkārtošanas un notikumu secīgas attēlošanas paņēmieni.[8]

Ogatas Gekko 1897. gadā publicētais ukiyo-e kokgriezums “Pūķis paceļas debesīs”. Tas ilustrē Japānas kokgriezuma un ilustrētās drukas tradīcijas turpināšanos Meidzi periodā

Jauns posms Japānas populārajā vizuālajā kultūrā sākās Edo periodā (1603—1868), kad kokgriezuma iespiedtehnikas un pilsētu izdevējdarbības attīstība ļāva lielā skaitā izgatavot ilustrētus izdevumus plašākam lasītāju lokam.[11] Īpaša nozīme bija kibyōshi — galvenokārt 18. gadsimta beigās populārām ilustrētām “dzelteno vāku” grāmatām, kurās attēls un teksts veidoja cieši saistītu veselumu. Šie izdevumi bija paredzēti galvenokārt pieaugušajiem un bieži izmantoja satīru, parodiju un tālaika pilsētas dzīves tematiku.[12] Vienlaikus uzplauka ukiyo-e grafika un plašāka ilustrēto grāmatu kultūra. Ukiyo-e kokgriezumos īpaši bieži attēloja kabuki aktierus, kurtizānes un pilsētu izklaides dzīvi, bet vēlāk izplatījās arī ainavas, ceļojumu skati un vēsturiski sižeti. Kokgriezuma tehnika ļāva šos attēlus izgatavot lielā skaitā un izplatīt pilsētu iedzīvotājiem.[11] Ukiyo-e mākslinieki darbojās arī grāmatu ilustrācijā, savukārt kibyōshi un citos populārajos izdevumos plaši izmantoja humoristiskus, satīriskus un karikatūriskus attēlus.[12]

Ar termina "manga" vēsturi īpaši saistīts mākslinieks Kacušika Hokusai, kura ilustrāciju krājuma Hokusai Manga pirmo sējumu izdeva 1814. gadā. Turpmākajos gadu desmitos sērija sasniedza 15 sējumus. Pēdējie no tiem izdoti pēc mākslinieka nāves, un visu sēriju izdeva laikposmā no 1814. līdz 1878. gadam.[13] Krājumā apkopoti tūkstošiem cilvēku, dzīvnieku, augu, ainavu, sadzīves situāciju, reliģisku un fantastisku tēlu zīmējumu. Tas bija iecerēts galvenokārt kā komerciāli izdots zīmēšanas paraugu un attēlu krājums.[13] Hokusai lietotais vārds manga vēl neapzīmēja mūsdienu komiksus. Hokusai Manga attēli lielākoties neveido nepārtrauktu stāstu secīgos kadros un tajos nav dialogu. Britu muzejs tos raksturo kā vieglus, brīvi sakārtotus un nereti humoristiskus attēlus.[13] Tādēļ darbu nevar pielīdzināt modernai mangas grāmatai, tomēr tas ir nozīmīgs termina “manga” lietojuma vēsturē un viens no visbiežāk pieminētajiem Japānas pirmsmodernās grafiskās kultūras pieminekļiem.[5]

Divu karikatūru salīdzinājums. Augšā fragments no Čārlza Virgmena zīmējuma žurnālā The Japan Punch 1869. gadā, apakšā — Kotaro Nagaharas 1897. gada karikatūra. Attēls uzskatāmi parāda Rietumu un Japānas grafiskās kultūras mijiedarbību

19. gadsimta otrajā pusē, Japānai arvien ciešāk saskaroties ar Eiropas un Ziemeļamerikas kultūru, vietējo grafisko humoru būtiski ietekmēja Rietumu karikatūra, politiskie zīmējumi un satīriskā prese.[5] Īpaši nozīmīgs bija britu mākslinieks Čārlzs Virgmens (Charles Wirgman), kurš 1862. gadā Jokohamā sāka izdot satīrisko žurnālu The Japan Punch. Izdevumu veidoja pēc britu humora žurnāla Punch parauga un to izdeva līdz 1887. gadam.[14] Tā iespaidā Japānā kļuva pazīstami Rietumu stila satīriskie un karikatūriskie zīmējumi, kurus sāka dēvēt par ponchi-e jeb “Punch attēliem”.[5] Meidzi perioda beigās un 20. gadsimta sākumā Rietumu karikatūras, importēto avīžu komiksu un Japānas ilustrētās drukas tradīciju mijiedarbībā veidojās modernā japāņu preses karikatūra un vairāku kadru komiksi.[7][5] Tādēļ emaki, Chōjū-jinbutsu-giga, kibyōshi, ukiyo-e un Hokusai Manga drīzāk uzskatāmi par Japānas vizuālās stāstniecības un grafiskās kultūras vēsturiskajiem priekštečiem, nevis par vienotas un nepārtrauktas mangas attīstības ķēdes posmiem. Manga kā moderna vairāku kadru stāstniecības, preses un masu izdevējdarbības forma pakāpeniski izveidojās no 19. gadsimta beigām un turpināja attīstīties 20. gadsimtā.[6][7]

Pēc Otrā pasaules kara japāņi pārņēma amerikāņu komiksa ideju un izveidoja to par sava veida literāri grafisku žanru. Salīdzinot ar Rietumu komiksiem, mangas zīmētas daudz plašākai mērķauditorijai un nereti skar jautājumus, kas Rietumos mēdz būt rezervēti "nopietnākiem" mākslas veidiem.

Mērķauditorijas

[labot | labot pirmkodu]
Kioto Starptautiskā mangas muzeja galvenā ekspozīcija. Muzeja “Mangas sienā” darbi izkārtoti arī pēc tradicionālajām mērķauditoriju kategorijām

Japānas mangas izdevējdarbībā darbus tradicionāli iedala vairākās mērķauditoriju kategorijās, kas galvenokārt balstītas uz paredzēto lasītāju vecumu un dzimumu. Nozīmīgākās ir bērniem paredzētā kodomo, pusaudžu zēniem paredzētā shōnen, pusaudžu meitenēm paredzētā shōjo, pieaugušiem vīriešiem paredzētā seinen un pieaugušām sievietēm paredzētā josei manga.[15][16] Šis dalījums vēsturiski ir cieši saistīts ar mangas žurnālu tirgu, kurā atsevišķi izdevumi un izdevniecību līnijas ir veidotas noteiktām lasītāju grupām.[17] Piemēram, Kioto Starptautiskais mangas muzejs tā sauktajā Mangas sienā grāmatas iedala shōnen, shōjo un seinen mangas grupās.[18] Arī Japānas kultūras centrs Japan House London norāda, ka dažādu veidu mangas tradicionāli publicē specializētos žurnālos, kas orientēti uz attiecīgajām auditorijām.[19] Apzīmējumi shōnen, shōjo, seinen un josei vispirms norāda uz izdevēja paredzēto auditoriju, nevis uz vienotu tematisku žanru.[15][16] Vienas mērķauditorijas ietvaros var tikt publicēti ļoti dažādu žanru darbi — piedzīvojumi, romantika, fantāzija, zinātniskā fantastika, šausmas, sports, komēdija, detektīvstāsti vai ikdienas dzīves stāsti.[20] Arī faktiskā lasītāju auditorija var ievērojami atšķirties no izdevēja sākotnēji paredzētās. Shōnen mangu lasa arī meitenes un pieaugušie, savukārt shōjo, seinen, josei un citu kategoriju darbi var piesaistīt dažāda vecuma un dzimuma lasītājus.[17][21] Tādēļ šie apzīmējumi visprecīzāk raksturo tirgus segmentu un publicēšanas vidi, kam darbs sākotnēji paredzēts, nevis nosaka stingras satura vai lasītāju robežas.

Kodomo

[labot | labot pirmkodu]

Kodomo jeb kodomo-muke manga ir bērniem, parasti jaunākiem lasītājiem, paredzēta manga.[15] Tajā bieži izmantots bērnu vecumam piemērots, viegli uztverams stāstījums un skaidra vizuālā valoda, taču arī šī kategorija var ietvert dažādus žanrus — humoru, piedzīvojumus, fantāziju, izglītojošus stāstus un ikdienas dzīves attēlojumu.[22] Kodomo aptver mangas jaunāko mērķauditoriju, savukārt vecākiem bērniem un pusaudžiem izdevēji tradicionāli veido atsevišķus shōnen un shōjo izdevumus.[16]

Shōnen

[labot | labot pirmkodu]

Shōnen (japāņu: 少年 — ‘zēns’, ‘jauneklis’) manga galvenokārt paredzēta pusaudžu zēniem.[15] Šajos darbos bieži sastopami piedzīvojumi, cīņas, sports, sacensība un dažādi pārbaudījumi, taču shōnen izdevumos publicē arī romantiku, komēdiju, šausmu stāstus, mistiku, zinātnisko fantastiku un citus žanrus.[17][20] Atkārtotas tēmas ir draudzība, neatlaidība, pašpilnveidošanās, komandas darbs un galvenā varoņa pieaugšana vai spēju attīstīšana. Īpaši ietekmīgais žurnāls Weekly Shōnen Jump savu redakcionālo tradīciju vēsturiski saistījis ar draudzības, pūļu un uzvaras principiem.[23]

Shōnen mangas attīstība ir cieši saistīta ar zēniem paredzētiem žurnāliem, kuru nozīme īpaši pieauga pēckara periodā.[23][16] Tādēļ darba piederību šai kategorijai praksē parasti nosaka žurnāls vai izdevniecības līnija, kurā tas publicēts, nevis tikai darba sižets vai vizuālais stils.[17] Lai gan izdevēji šos darbus galvenokārt adresē pusaudžu zēniem, to faktiskais lasītāju loks aptver arī meitenes, sievietes un dažāda vecuma pieaugušos.[17]

Shōjo

[labot | labot pirmkodu]
Vienas lappuses četru kadru manga no Japānas meiteņu žurnāla Shōjo 1910. gada novembra numura. Shōjo mangas attīstība bija saistīta ar 20. gadsimta meiteņu žurnālu un plašāku meiteņu drukātās kultūras tradīciju

Shōjo (japāņu: 少女 — ‘meitene’) manga tradicionāli orientēta galvenokārt uz pusaudžu meitenēm.[15] Daudzos shōjo darbos centrālā vieta ierādīta cilvēku attiecībām, emocionālajai attīstībai, identitātes meklējumiem un romantikai.[24] Nozīmīgu vietu tajā ieņem arī fantāzija un pārdabiskas tēmas, taču shōjo kategorijā sastopami arī piedzīvojumu, vēsturiskie, sporta, šausmu un zinātniskās fantastikas darbi.[20]

Meiteņu mangas vēsturiskā attīstība ir saistīta ar 20. gadsimta meiteņu žurnālu un plašāku meiteņu drukātās kultūras tradīciju. Īpaši nozīmīgas mākslinieciskas pārmaiņas notika 1960.—1970. gados, kad šajā jomā arvien lielāku lomu ieguva sievietes mangas autores un attīstīti psiholoģiski, tematiski un vizuāli sarežģītāki stāstījuma paņēmieni.[25] Lai gan romantika un emocionālās attiecības ir nozīmīga shōjo tradīcijas daļa, šī kategorija nav romantiskā žanra sinonīms. Darba piederību shōjo mangai galvenokārt nosaka tā paredzētā auditorija un publicēšanas vide, nevis obligāts sižeta vai vizuālā stila pazīmju kopums.[16][24]

Seinen

[labot | labot pirmkodu]

Seinen (japāņu: 青年 — ‘jaunietis’, ‘jauns vīrietis’) manga galvenokārt paredzēta jauniem pieaugušiem un pieaugušiem vīriešiem.[15] Tā attīstījās kā atsevišķs tirgus segments, pieaugot pēckara mangas lasītāju paaudzēm un izdevējiem sākot piedāvāt izdevumus vecākai auditorijai.[16]

Seinen mangas tematika un stils ir ļoti daudzveidīgi — tajā sastopami asa sižeta un piedzīvojumu darbi, psiholoģiskas drāmas, vēsturiski stāsti, zinātniskā fantastika, ikdienas dzīves attēlojums, romantika, komēdija, šausmas un sociāli vai politiski temati.[20] Pieaugušai auditorijai paredzētajos darbos var tikt aplūkotas sarežģītākas psiholoģiskas un sociālas problēmas vai atklātāk attēlota vardarbība un seksualitāte.[21] Tomēr vardarbīgs, seksuāli atklāts vai īpaši drūms saturs nav obligāta seinen mangas pazīme — šajā kategorijā sastopami arī mierīgi, humoristiski un ikdienas dzīvei veltīti darbi.[17]

Josei

[labot | labot pirmkodu]

Josei (japāņu: 女性 — ‘sieviete’) manga galvenokārt paredzēta pieaugušām sievietēm.[15] Ar šo kategoriju ir saistīti arī apzīmējumi ladies’ comics un redikomi, kas Japānas izdevējdarbībā plašāk izplatījās 1980. gados. Pieaugušām sievietēm paredzētais mangas segments nostiprinājās vēlāk nekā shōjo manga, daļēji reaģējot uz to, ka agrākās shōjo lasītājas bija pieaugušas un vēlējās darbus par pieaugušu sieviešu pieredzi.[26][16] Šīs kategorijas darbos bieži aplūkotas romantiskas un ģimenes attiecības, darbs, laulība, seksualitāte, bērnu audzināšana un pieaugušo ikdienas dzīve. Nereti tajos izmantota reālistiskāka vai psiholoģiski niansētāka pieeja sieviešu dzīves pieredzei nekā jaunākai auditorijai paredzētajos izdevumos.[27][26] Arī josei nav konkrēts tematisks žanrs. Pieaugušām sievietēm paredzētā manga var ietvert komēdiju, fantāziju, vēsturiskus stāstus, detektīvus, romantiku un citus žanrus.[20]

Žanri un tematika

[labot | labot pirmkodu]
Tradicionālā mangas lasīšanas secība

Manga aptver ļoti plašu žanru un tematisko virzienu loku, un nepastāv viena vispārpieņemta sistēma, pēc kuras visus darbus varētu nepārprotami iedalīt noteiktās kategorijās. Viens darbs var vienlaikus apvienot vairākus žanrus, piemēram, piedzīvojumu stāsts var būt arī fantāzijas, romantikas un komēdijas manga.[20] Tematiskie žanri analītiski jānošķir no tādām demogrāfiskām izdevniecības kategorijām kā shōnen, shōjo, seinen un josei. Tāds pats tematiskais žanrs, piemēram, sporta manga vai isekai, var tikt pielāgots dažādām mērķauditorijām. Tādēļ mangas žanru robežas ir elastīgas un laika gaitā mainās līdz ar lasītāju interesēm.[16] Pie plaši izplatītiem mangas žanriem un tematiskajiem virzieniem pieder piedzīvojumi, fantāzija, zinātniskā fantastika, romantika, komēdija, šausmas, sports, vēsturiskie stāsti un detektīvstāsti. Japānas fonda mācību materiālos kā mangas tematiskās kategorijas minēta darbība, fantāzija, romantika, sports, mistērija, zinātniskā fantastika, komēdija, vēsture, ēdieni un pieaugušajiem paredzēta tematika.[28] Vēsturiskās mangas var būt balstītas reālos notikumos un personās vai izmantot konkrētu laikmetu kā izdomāta stāsta vidi, savukārt detektīvmangu sižeti parasti veidoti ap nozieguma, noslēpuma vai citas mīklas izmeklēšanu.[22] Šausmu manga ir īpaši daudzveidīga. Tajā sastopamas pārdabiskas parādības, folkloras tēli, spoki un briesmoņi, cilvēku un dzīvnieku pārvērtības, psiholoģiskas bailes, groteska un ķermenisko pārvērtību attēlojums.[29]

Plaša mangas daļa pievēršas arī ikdienas dzīvei. Šādi darbi var stāstīt par ģimeni, draudzību, attiecībām, darbu un sadzīvi, bet īpaši izplatīta ir skolas tematika. Skola mangā var būt ne tikai darbības vide, bet arī pamats stāstiem par draudzību, romantiskām attiecībām, skolēnu pulciņiem, sportu, eksāmeniem un pieaugšanu. Japānas fonda mācību materiāli norāda, ka mangas ikdienas situāciju attēlojums var palīdzēt iepazīt tādus Japānas jauniešu kultūras aspektus kā draudzība, mode, sports un romantika.[30]

Īpaši attīstīta ir sporta manga, kurā attēloti gan individuāli, gan komandu sporta veidi, piemēram, beisbols, futbols, basketbols, volejbols, teniss, bokss, džudo un citi sporta veidi.[20] Sacensību sižeti tajā bieži savienoti ar varoņu personisko izaugsmi, savstarpējām attiecībām, komandas veidošanu, treniņiem un ilgstošu prasmju pilnveidošanu.[22] Sporta mangu publicē dažādām mērķauditorijām. Sporta stāsti sastopami gan shōnen, gan shōjo izdevumos un ir pielāgoti šo auditoriju atšķirīgajām stāstījuma tradīcijām.[16]

Zinātniskās fantastikas mangā nozīmīga ir robotu, kosmosa, nākotnes sabiedrību, mākslīgā intelekta un dažādu tehnoloģiju tematika.[22] Ar zinātnisko fantastiku cieši saistīts mecha virziens, kurā īpaša nozīme ir mehāniskām konstrukcijām, tostarp lielām kaujas mašīnām, mehāniskiem tērpiem un cilvēku vadītiem vai attālināti kontrolētiem robotiem. Japāņu valodā vārds mecha, kas atvasināts no angļu vārda mechanism, var apzīmēt tehniku vai mehānismus vispār, savukārt starptautiskajā zinātniskās fantastikas, mangas un anime apritē tas visbiežāk saistās ar vadāmām, nereti divkājainām vai cilvēkveidīgām mašīnām.[31] Ar zinātnisko fantastiku, vēsturisko mangu un piedzīvojumiem var pārklāties arī militārā tematika, kurā attēloti kari, bruņotie spēki, militārās tehnoloģijas, stratēģija vai karavīru ikdiena; šādi stāsti var būt gan vēsturiski un reālistiski, gan fantastiski vai futūristiski.[22][31]

On the Edge — brīvi veidota fantāzijas aina mangas un anime manierē. Fantāzija mangā bieži pārklājas ar piedzīvojumu, romantikas un zinātniskās fantastikas elementiem

Fantāzijas mangas ietvaros izveidojušies vairāki īpaši populāri tematiskie virzieni. Isekai (‘cita pasaule’) stāstos galvenais varonis vai varone nonāk, tiek izsaukts vai piedzimst no jauna citā, parasti fantastiski veidotā pasaulē. Isekai darbi sastopami gan shōnen, gan shōjo mangā, un žanra ietvaros mainās atbilstoši konkrētā izdevuma mērķauditorijai.[16] Savukārt maģisko meiteņu stāstos (mahō shōjo) meitenes vai jaunas sievietes iegūst pārdabiskas spējas, bieži piedzīvo maģisku pārvērtību un izmanto savas spējas ikdienas problēmu risināšanai, cīņai vai citu aizsargāšanai. Šī tradīcija kopš 1960. gadiem attīstījās ciešā saistībā ar shōjo un meiteņu kultūru, bet no 1980. gadiem tā piesaistīja arī vīriešu auditoriju un sāka pārklāties ar citiem žanriem un mērķauditorijām.[32]

Savdabīga Japānas mangas kultūras daļa ir ēdienu un kulinārijas manga, kuras stāstījuma centrā var būt ēdienu gatavošana, receptes, restorāni, pavāru sacensības, pārtikas produktu izcelsme vai gastronomiskā kultūra.[28] Šādos darbos ēdiens var kalpot arī par līdzekli cilvēku attiecību, sabiedrisku problēmu un kultūras identitātes aplūkošanai. Pazīstams piemērs ir ilgstoši izdotā kulinārijas manga Oishinbo.[33]

Mangu izmanto arī ārpus izklaidējošas daiļliteratūras. Pastāv informatīva, profesionāli orientēta un izglītojoša manga, kas skaidro medicīnu, ekonomiku, uzņēmējdarbību, vēsturi, zinātni un citas jomas vai iepazīstina lasītājus ar noteiktām profesijām. Šādos darbos mangas vizuālās stāstniecības paņēmienus izmanto sarežģītas informācijas izskaidrošanai. Japānas fonda materiālos kā piemēri minētas mangas par Japānas saimniecību un relativitātes teoriju, kā arī literāru klasikas darbu adaptācijas, esejmangas un praktiskas pamācības.[28]

Tādējādi mangas tematisko daudzveidību nav iespējams reducēt uz nelielu stingri nodalītu žanru kopumu. Piedzīvojumu, romantikas, fantāzijas, šausmu, sporta, vēsturiskie un citi elementi bieži pārklājas, veidojot hibrīdus darbus, savukārt tematiskās kategorijas mainās līdz ar lasītāju interesēm, sabiedrību un Japānas izdevējdarbības tirgu.[16][20]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 3 4 Zoltán Kacsuk. «Re-Examining the “What is Manga” Problematic: The Tension and Interrelationship between the “Style” Versus “Made in Japan” Positions». Arts (angļu) 7 (3), 2018-07-10. doi:10.3390/arts7030026. Skatīts: 2026-08-26.
  2. 1 2 3 4 «“Spy x Family” and Manga’s Digital Shift» (angļu). Nippon.com. 2024-12-12. Skatīts: 2026-08-26.
  3. ↑ Marc Steinberg. Anime’s Media Mix: Franchising Toys and Characters in Japan (angļu). University of Minnesota Press, 2012. ISBN 978-0-8166-7550-0. Skatīts: 2026-08-26.
  4. ↑ «Pop-Culture Diplomacy» (angļu). Ministry of Foreign Affairs of Japan. 2026-04-22. Skatīts: 2026-08-26.
  5. 1 2 3 4 5 «Manga» (franču). Encyclopédie Larousse. Skatīts: 2026-08-26.
  6. 1 2 3 Eike Exner. Comics and the Origins of Manga: A Revisionist History (angļu). Rutgers University Press, 2022. ISBN 978-1-9788-2776-9.
  7. 1 2 3 Eike Exner. Manga: A New History of Japanese Comics (angļu). Yale University Press, 2025. ISBN 978-0-300-28094-4.
  8. 1 2 3 «Storytelling in Japanese Art» (angļu). The Metropolitan Museum of Art. 2011. Skatīts: 2026-08-26.
  9. ↑ «National Treasure: Frolicking Animals» (angļu). Tokyo National Museum. Skatīts: 2026-08-26.
  10. ↑ «Masterpieces of Kōsan-ji Temple: Commemorating the Restoration of the National Treasure Scrolls of Frolicking Animals and Humans» (angļu). Kyoto National Museum. 2014. Skatīts: 2026-08-26.
  11. 1 2 Department of Asian Art. «Woodblock Prints in the Ukiyo-e Style» (angļu). The Metropolitan Museum of Art, 2003-10-01. Skatīts: 2026-08-26.
  12. 1 2 Adam L. Kern. Manga from the Floating World: Comicbook Culture and the Kibyōshi of Edo Japan (angļu). Harvard University Asia Center, 2019. ISBN 978-0-674-24178-7.
  13. 1 2 3 Tim Clark. «Hokusai: the Father of Manga?» (angļu). British Museum, 2019-05-10. Skatīts: 2026-08-26.
  14. ↑ «Charles Wirgman, The Japan Punch, 1865» (angļu). Philadelphia Museum of Art. Skatīts: 2026-08-26.
  15. 1 2 3 4 5 6 7 «Manga Genres and Demographics» (angļu). The Ohio State University Libraries. Skatīts: 2026-08-27.
  16. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 Deborah Shamoon. «Manga Genres: Demographics and Themes». In Jaqueline Berndt. The Cambridge Companion to Manga and Anime (angļu). Cambridge University Press, 2024. 161–171. lpp. ISBN 978-1-009-00343-8. doi:10.1017/9781009003438.019.
  17. 1 2 3 4 5 6 Meg B. «Manga 101: Demographic Categories» (angļu). Free Library of Philadelphia, 2023-05-15. Skatīts: 2026-08-27.
  18. ↑ «The “Wall of Manga” filled with 50,000 books!!» (angļu). Kyoto International Manga Museum. Skatīts: 2026-08-27.
  19. ↑ «It’s a Girls' World: Talk on Shōjo Manga with Artist Hagio Moto and Editor Furukawa Asako» (angļu). Japan House London. Skatīts: 2026-08-27.
  20. 1 2 3 4 5 6 7 8 Elizabeth F. S. Kalen. Mostly Manga: A Genre Guide to Popular Manga, Manhwa, Manhua, and Anime (angļu). Santa Barbara : Libraries Unlimited, 2012. ISBN 978-1-59884-938-7.
  21. 1 2 «Categories of Readership». Story/Lines (angļu). Cornell University Library. Skatīts: 2026-08-27.
  22. 1 2 3 4 5 Robin E. Brenner. Understanding Manga and Anime (angļu). Westport : Libraries Unlimited, 2007. 27–76. lpp. ISBN 978-0-313-09448-4.
  23. 1 2 Hartzheim, Bryan Hikari (2021). "Making of a Mangaka: Industrial Reflexivity and Shueisha’s Weekly Shônen Jump" (en). Television & New Media 22 (5): 570–587. doi:10.1177/1527476419872132.
  24. 1 2 Jennifer S. Prough. Straight from the Heart: Gender, Intimacy, and the Cultural Production of Shōjo Manga (angļu). Honolulu : University of Hawaiʻi Press, 2011. ISBN 978-0-8248-3457-9. doi:10.21313/hawaii/9780824834579.001.0001.
  25. ↑ Deborah Shamoon. Passionate Friendship: The Aesthetics of Girls’ Culture in Japan (angļu). Honolulu : University of Hawaiʻi Press, 2012. ISBN 978-0-8248-3542-2. doi:10.21313/hawaii/9780824835422.001.0001.
  26. 1 2 Ogi, Fusami (2003). "Female Subjectivity and Shoujo (Girls) Manga (Japanese Comics): Shoujo in Ladies’ Comics and Young Ladies’ Comics" (en). The Journal of Popular Culture 36 (4): 780–803. doi:10.1111/1540-5931.00045.
  27. ↑ Ito, Kinko (2002). "The World of Japanese Ladies’ Comics: From Romantic Fantasy to Lustful Perversion" (en). The Journal of Popular Culture 36 (1): 68–85. doi:10.1111/1540-5931.00031.
  28. 1 2 3 «Irodori: Japanese for Life in Japan. Starter, Lesson 11: What Kind of Manga Do You Like?» (en, ja). The Japan Foundation. 23. lpp. Skatīts: 2026-08-27.
  29. ↑ Paolo La Marca. «Horror Manga: Themes and Stylistics of Japanese Horror Comics». Humanities (angļu) 13 (1). MDPI, 2024. 8. lpp. doi:10.3390/h13010008. Skatīts: 2026-08-27.
  30. ↑ Himiko Negishi-Wood. «Manga: High School Valentine’s Day» (angļu). The Japan Foundation, Sydney, 2014-02. Skatīts: 2026-08-27.
  31. 1 2 Jonathan Clements; David Langford. «Mecha». The Encyclopedia of Science Fiction (angļu), 2026-08-03. Skatīts: 2026-08-27.
  32. ↑ Kumiko Saito. «Magic, Shōjo, and Metamorphosis: Magical Girl Anime and the Challenges of Changing Gender Identities in Japanese Society». The Journal of Asian Studies (angļu) 73 (1). Cambridge University Press, 2014. 143–164. lpp. doi:10.1017/S0021911813001708. Skatīts: 2026-08-27.
  33. ↑ Lorie Brau. «Oishinbo’s Adventures in Eating: Food, Communication, and Culture in Japanese Comics». Gastronomica (angļu) 4 (4). University of California Press, 2004-11-01. 34–45. lpp. doi:10.1525/gfc.2004.4.4.34. Skatīts: 2026-08-27.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Manga&oldid=4519653"