Pāriet uz saturu

Krima

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par pussalu. Par Ukrainas autonomo republiku skatīt rakstu Krimas Autonomā Republika.
Šis raksts ir par pussalu. Par Krievijas anektēto teritoriju skatīt rakstu Krimas Republika.
Krima
Krima
Skats uz Melno jūru no Aipetri kalna
Krima (Eiropa)
Krima
Krima
Ģeogrāfija
Izvietojums Eiropa
Koordinātas 44Ā°57ā€²0ā€³N 34Ā°6ā€²0ā€³Eļ»æ / ļ»æ44.95000Ā°N 34.10000Ā°Eļ»æ / 44.95000; 34.10000Koordinātas: 44Ā°57ā€²0ā€³N 34Ā°6ā€²0ā€³Eļ»æ / ļ»æ44.95000Ā°N 34.10000Ā°Eļ»æ / 44.95000; 34.10000
PlatÄ«ba 26 860Ā kmĀ²
Garums 324Ā km
Platums 207Ā km
Krasta lÄ«nija >1000Ā km
Augstākais kalns RomankoŔs
1545Ā m
Administrācija
Adm. vien. Krimas Autonomā Republika, Sevastopole
Lielākā pilsēta Sevastopole, Simferopole
Demogrāfija
Iedzīvotāji 2413228 (2001)
Krima Vikikrātuvē

Krima ir pussala Melnās jÅ«ras ziemeļu piekrastē Ukrainas dienvidos. Tajā atrodas Krimas Autonomā Republika, kas ir vienÄ«gā Ukrainas autonomā republika, kā arÄ« valsts nozÄ«mes pilsēta Sevastopole un daļa Hersonas apgabala (Arabata strēles ziemeļdaļa). Krastus apskalo Melnā jÅ«ra rietumos un dienvidos, Azovas jÅ«ra ziemeļaustrumos un SivaÅ”s ziemeļos. Ar kontinentu pussalu savieno Perekopa zemesÅ”aurums. Austrumos Kerčas Å”aurums Krimu atdala no Krievijai piederoŔās Tamaņas pussalas. Krimā atrodas vieni no lielākajiem kÅ«rorta centriem pie Melnās jÅ«ras.

Ģeogrāfija

[labot | labot pirmkodu]

Pussalas garums rietumuā€”austrumu virzienā ir 324 km, bet ziemeļuā€”dienviduĀ ā€” 207 km. Krasta lÄ«nijas garums pārsniedz 1000 km. Pussalas austrumos ir Kerčas pussala, rietumosĀ ā€” Tarhankutas pussala. Rietumu piekrasti apskalo Melnās jÅ«ras Karkinitas un Kalamitas līči. Dienvidos ir kalni, augstākā virsotne RomankoÅ”s ir 1545 m augsta.

Pussalas ziemeļdaļā Stepju Krimā un Krimas kalnos klimats ir mēreni kontinentāls, bet dienviddaļā Krimas dienvidu piekrastē tas jau ir subtropu joslas klimats. Janvāra vidējā temperatÅ«ra ir no 1Ā° ziemeļos lÄ«dz +4Ā Ā°C dienvidos, jÅ«lijā ir ap +24Ā Ā°C. NokriŔņu daudzums ir 300ā€”500 mm ziemeļos un 1000ā€”1200 mm kalnos.

Krimas teritorijā ir 257 upes, no kurām garākā ir Salgira, un vairāk nekā 50 sālsezeru, lielākais no kuriem ir Sasiks, bet dziļākaisĀ ā€” Donuzlavs. Pussalas teritorijā atrodas arÄ« daži dabas rezervāti, piemēram, Krimas dabas rezervāts, Jaltas dabas rezervāts. Lielākās pilsētas ir Simferopole, Sevastopole, Kerča un Feodosija.

Teritoriālā piederība dažādos laikmetos

[labot | labot pirmkodu]

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Krimas vēsture

Senie un viduslaiki (7. gadsimts p. m.ē.Ā ā€” 13. gadsimts m. ē.)

[labot | labot pirmkodu]
Senās Grieķijas kolonijas Melnās jūras ziemeļu piekrastē (5. gadsimts p. m.ē.)
Krima (Taurica, zilā) un Krievija (Russia, dzeltenā) pasaules kartē (Gerhards Merkators, 1595)

Sākot no 7. gadsimta p. m.ē. Senās Grieķijas kolonisti Krimas pussalas dienvidu krastā izveidoja Pantikapejas (pie Kerčas), Teodosija (Feodosijas) un Hersonesas (pie Sevastopoles) kolonijas. 2. gadsimtā p. m.ē. tagadējās Simferopoles vietā izveidojās Skitijas galvaspilsēta Skitijas Neapole.

63. gadā p. m.ē. Krima kļuva atkarīga no Romas impērijas.

257. gadā no Baltijas jÅ«ras piekrastes pārcēluÅ”ies goti sagrāva skitu valsti un apmetās arÄ« Krimas pussalā. 375. gadā Krimu iekaroja huņņi, pēc kuru sakauÅ”anas kontroli pār Krimas dienvidu krastu atguva Romas impērija. 7. gadsimta beigās Krimu iekaroja hazāri, vienÄ«gi Hersonesas pilsēta palika Bizantijas pakļautÄ«bā. 988. gadā Kijivas rÅ«su lielkņazs Volodimirs Svjatoslavičs ieņēma Hersonēsu (krievu: ŠšŠ¾Ń€ŃŃƒŠ½ŃŒ) un pieprasÄ«ja par sievu Bizantijas princesi Annu, pretējā gadÄ«jumā draudot uzbrukt Konstantinopolei. BizantieÅ”i piekrita, ja kņazs Volodimirs kristÄ«tos, kas arÄ« tika izdarÄ«ts Hersonesas banÄ«cā, ko uzskata par sākumu Kijivas Krievzemes pārejai pareizticÄ«bā.

1239. gadā Batuhans iekaroja Krimas ziemeļu daļu, dienvidu piekrastē izveidojās Dženovas kolonijas, kas nodroÅ”ināja tirdznieciskos sakarus ar Zelta Ordas pakļautÄ«ba esoÅ”ajām zemēm. Batu mazdēls Munketimurs (valdÄ«ja 1266-1282) itāļu tirgoņiem pieŔķīra Ä«paÅ”as tiesÄ«bas Kafas (tagadējās Feodosijas) ostā, kolonijās apmetās arÄ« daudz armēņu tirgoņu.

Osmaņu un Krievijas Impēriju varā (15.-19. gadsimts)

[labot | labot pirmkodu]

1441. gadā izveidojās Osmaņu impērijas vasaļvalsts Krimas haniste, kas gandīz nepārtraukti karoja ar Zelta Ordu, vēlāk ar Lietuvas dižkunigaitiju un Krievijas caristi. 1475. gadā Kafas cietoksni iekaroja turki un pārdēvēja par Kefi.

1774. gadā Krievijas Impērija piespieda Osmaņu impēriju atteikties no Krimas hanistes, kas nokļuva Krievijas Impērijas atkarībā. 1783. gada 19. aprīlī Krievijas Impērija anektēja Krimu un inkorporēja to impērijas sastāvā. Krievijas ķeizariene Katrīna II savam titulam pievienoja nevis "Krimas carienes", bet gan "Taurijas Hersonesas carienes" nosaukumu,[1] bet pārveidotu Bizantijas ģerboni iekļāva Krievijas Impērijas ģerbonī.

1853.ā€”1856. gadā notika Krimas karÅ” par ietekmi Melnās jÅ«ras reÄ£ionā, pēc kura Krievijas Impērija piekāpās sabiedrotajiem (Francijai, Lielbritānijai, SardÄ«nijai un Osmaņu impērijai).

PSRS periodā (20. gadsimts)

[labot | labot pirmkodu]
Krimas iedzÄ«votāju skaita un etniskā sastāva izmaiņas kopÅ” 18. gadsimta (zaļā krāsā Krimas tatāri, sarkanā krievi, dzeltenā ukraiņi)

Krievijas pilsoņu kara sākumā Krimā nodibināja Taurijas padomju republiku, 1918.-1920. gadā vara atradās vācu okupācijas iestāžu, vēlāk Deņikina un Vrangeļa valdÄ«bu rokās. Pēc uzvaras Perekopa kaujā rezultātā 1920. gada novembrÄ« Sarkanā armija iekaroja Krimu. Liela nozÄ«me nocietinājumu lÄ«nijas ieņemÅ”anā bija latvieÅ”u strēlniekiem, kuri gan Å”ajās kaujās cieta lielus zaudējumus.

1921. gada 18. oktobrÄ« nodibināja Krimas APSR Krievijas PFSR sastāvā. Otrā pasaules kara laikā deportēja vai nogalināja gandrÄ«z visus Krimas nekrievu iedzÄ«votājus. 1941. gada augustā padomju varas iestādes izsÅ«tÄ«ja ap 60 tÅ«kstoÅ”u vācieÅ”u un Kerčā dzÄ«vojoÅ”o itāļu. 1942. gada jÅ«lijā, vērmahtam ieņemot Sevastopoli, visa Krimas pussala nonāca Vācijas kontrolē. Tā palika vācu pārraudzÄ«bā lÄ«dz 1944. gadam, kur Å”ajā laikā nacisti noŔāva ap 40 tÅ«kstoÅ”u ebreju.

Pēc Krimas atgÅ«Å”anas padomju varas iestādes 1944. gada 18. maijā deportēja visus Krimas tatārus (vairāk kā 238 tÅ«kstoÅ”us cilvēku) uz Vidusāziju un citām PSRS daļām, 27. jÅ«nijā arÄ« 37 tÅ«kstoÅ”us armēņu, bulgāru un grieÄ·u, bet drÄ«z pēc tamĀ ā€” divus tÅ«kstoÅ”us vācieÅ”u. Krimas APSR likvidēja un izveidoja Krimas apgabalu KPFSR sastāvā un krieviskoja daudzus vietvārdus. PSRS varas iestādes mēģināja atdzÄ«vināt Krimas saimniecisko dzÄ«vi, ievedot jaunus iedzÄ«votājus. Tomēr ieceļotāju vilnis no Krievijas iekŔējiem apgabaliem nemainÄ«ja situāciju, jo viņi nespēja adaptēties Krimas kalnos un stepēs. LabÄ«bas vidējā raža Krimā pazeminājās no 10,7 tonnām no ha 1940. gadā lÄ«dz 3,9 tonnām no ha 1950. gadā.[2]

Pēc Staļina nāves jaunā PSRS valdÄ«ba 1954. gada 19. februārÄ« nolēma nodot Krimas apgabalu Ukrainas PSR pakļautÄ«bā, atzÄ«mējot 300 gadus kopÅ” 1654. gada Krievijas caristes sadarbÄ«bas lÄ«guma ar ukraiņu kazakiem Bohdana Hmeļnicka vadÄ«bā. Perestroikas laikā, 1987. gadā Krimā sāka atgriezties deportētie Krimas tatāri un viņu pēcteči. 1991. gada 12. februārÄ« Krimas iedzÄ«votāju referenduma rezultātā Krimas apgabalu pārveidoja par Krimas APSR Ukrainas PSR sastāvā.

Mūsdienās

[labot | labot pirmkodu]
Krimas administratīvais iedalījums ar Sevastopoles pilsētas teritoriju

Pēc PSRS sabrukuma un neatkarÄ«gās Ukrainas Republikas pasludināŔanas 1992. gada 26. februārÄ« Krimas APSR Augstākā padome pārdēvēja Krimas APSR par Krimas Republiku. 1992. gada 5. maijā Krimas parlaments pasludināja Krimas Republikas suverenitāti un pieņēma konstitÅ«ciju, kurā 6. maijā iekļāva punktu par atraÅ”anos Ukrainas sastāvā. 1993. gada 14. oktobrÄ« Krimas parlaments izveidoja Krimas prezidenta institÅ«ciju. 1995. gada martā tomēr republikas nosaukumu pārmainÄ«ja uz Krimas Autonomās republikas nosaukumu.

1997. gadā Ukraina un Krievija parakstÄ«ja DraudzÄ«bas, SadarbÄ«bas un PartnerÄ«bas lÄ«gumu, kura vienojās par bijuÅ”as PSRS Melnās jÅ«ras flotes sadalÄ«Å”anu un Sevastopoles kara bāzes un Sevastopoles rajona nodoÅ”anu Krievijas Federācijas pārvaldÄ«bā. Pēc promaskaviskā prezidenta Janukoviča nākÅ”anas pie varas 2010. gada aprÄ«lÄ« Ukrainas parlaments pagarināja Sevastopoles kara bāzes teritorijas iznomāŔanu Krievijai lÄ«dz 2042. gadam.

Pēc Eiromaidana sacelÅ”anās un Ukrainas valdÄ«bas nomaiņas 2014. gada 26. februārÄ« pret jauno Kijivas valdÄ«bu noskaņotas bruņotas grupas ieņēma Krimas parlamenta ēku Simferopolē un virs tās uzvilka Krievijas karogu, bet 27. februārÄ« Krimas Augstākā padome ārkārtas sēdē atcēla premjerministru Anatoliju Mogiļovu un ievēlēja Å”ajā amatā partijas "Krievu vienotÄ«ba" (Š ŃƒŃŃŠŗŠ¾Šµ ŠµŠ“ŠøŠ½ŃŃ‚Š²Š¾) lÄ«deri Sergeju Aksjonovu, kurÅ” tÅ«lÄ«t vērsās pie Krievijas valdÄ«bas ar lÅ«gumu nodroÅ”ināt Krimā mieru un kārtÄ«bu. 28. februārÄ« karavÄ«ri bez pazÄ«Å”anās zÄ«mēm ieņēma valdÄ«bas ēkas un lidostas visā Krimas republikā, kas iezÄ«mēja Krimas krÄ«zes sākumu. Starptautisko situāciju saasināja Krievijas prezidenta Vladimira Putina vērÅ”anās pie Krievijas Valsts domes 1. martā ar lÅ«gumu atļaut izmantot Krievijas karaspēku Krimas teritorijā.[3] Ukrainas armijā tika izsludināta pilna kaujas gatavÄ«ba. 6. martā Krimas Augstākā padome pieņēma lēmumu par Krimas Autonomās Republikas pievienoÅ”anu Krievijai un referenduma organizÄ“Å”anu.[4]

16. martā Krievijas karaspēka klātbÅ«tnē Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopoles pilsētā notika referendums, kurā pēc balsu skaitÄ«Å”anas komisijas ziņām par "atkalapvienoÅ”anos ar Krieviju" nobalsoja 96,47% referenduma dalÄ«bnieku Krimas Autonomajā Republikā un 96,59% Sevastopolē.[5] Nākamajā dienā Krimas parlaments pasludināja neatkarÄ«bu no Ukrainas un vērsās pie Krievijas ar lÅ«gumu to uzņemt to Krievijas Federācijas sastāvā. 17. martā Krievijas Federācijas prezidents V. Putins parakstÄ«ja dekrētu, kurā atzina Krimas Republiku par suverēnu un neatkarÄ«gu valsti,[6] bet jau 18. martā Maskavas KremlÄ« kopā ar Krimas premjerministru S. Aksjonovu un parlamenta spÄ«keru V. Konstantinovu parakstÄ«ja lÄ«gumu par Krimas iekļauÅ”anu Krievijas Federācijas sastāvā.[7] Krievijas Federācijas sastāvā izveidoja Krimas federālo apgabalu, ko veido Krimas Republika un Sevastopole. Ukrainas valdÄ«ba Å”o referendumu pasludināja par neleÄ£itÄ«mu. 2016. gada 28. jÅ«lijā ar prezidenta Putina lēmumu Krimas federālo apgabalu likvidēja un pievienoja Dienvidu federālajam apgabalam.

Starptautiskā krimināltiesa 2016. gada 14. novembrÄ« oficiāli atzina, ka kopÅ” vismaz no 2014. gada 26. februāra notikusi tieÅ”a Krievijas militāra agresija pret Ukrainu, bet kopÅ” 18. marta Krimas pussala ir okupēta.[8]

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ā†‘ http://eurulers.angelfire.com/russia.html Arhivēts 2014.Ā gada 5.Ā februārÄ«, Wayback Machine vietnē. Krievijas imperatoru tituli
  2. ā†‘ Krima: vai HruŔčova dāvana Ukrainai? Aleksejs Grigorjevs žurnālā "Ir" 2014. gada 6. martā
  3. ā†‘ Putins lÅ«dz parlamenta atļauju karaspēka ieveÅ”anai Krimā DELFI, 2014. gada 1. martā
  4. ā†‘ Krimas parlaments nobalso par autonomijas pievienoÅ”anu Krievijai 2014. gada 6. martā
  5. ā†‘ Krimas pievienoÅ”anu Krievijai atbalstÄ«juÅ”i 97% balsotāju DELFI, 2014. gada 17. martā
  6. ā†‘ Putins paraksta dekrētu par Krimas neatkarÄ«bas atzÄ«Å”anu LETA-RIA NOVOSTI, 2014. gada 17. martā
  7. ā†‘ Putins paraksta vienoÅ”anos par Krimas uzņemÅ”anu Krievijas sastāvā DELFI, 2014. gada 18. martā
  8. ā†‘ ICC Report on Preliminary Examination Activities 2016

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Krima&oldid=4465640"