El Greko
| El Greco | |
|---|---|
 Vecā vīra portrets (pieņemts, ka tas ir El Greko pašportrets), aptuveni 1595.—1600. gadā | |
| Pilnais vārds | Domēniks Teotokopuls |
| Dzimis |
1541. gadā
|
| Miris |
1614. gada 7. aprīlī
|
| Tautība | grieķis |
| Nozares | glezniecība, tēlniecība un arhitektūra |
| Mākslas virziens | manierisms, Spānijas renesanse |
| Slavenākie darbi |
El Expolio (1577—1579, Toledo katedrāle, Toledo) El entierro del Conde de Orgaz (1586—1588, Iglesia de Santo Tomé, Toledo) Vista de Toledo (1596-1600, Metropoles mākslas muzejs, Ņujorka) Visión del Apocalipsis (1608-1614, Metropoles mākslas muzejs, Ņujorka) |
| Paraksts |
 |
| Iespaidojies no | Krētas skola, manierisms, Itālijas renesanse, Ticiāns, Džulio Klovio |
| Ietekmējis | ekspresionisms, kubisms, Pols Sezans, Pablo Pikaso, Džeksons Poloks, Rainers Marija Rilke, Nikoss Kazancakiss |
El Greko (spāņu: El Greco — “Grieķis”), īstajā vārdā Domēniks Teotokopuls (grieķu: Δομήνικος Θεοτοκόπουλος, Domḗnikos Theotokópoulos; dzimis 1541. gadā, miris 1614. gada 7. aprīlī), bija grieķu izcelsmes gleznotājs, tēlnieks un arhitekts, kura nozīmīgākā radošā darbība norisinājās Spānijā. Viņš tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem Spānijas renesanses un manierisma māksliniekiem. El Greko darbiem raksturīgas izstieptas figūras, izteiksmīgs gaismas un krāsu lietojums, dramatiska kompozīcija un spēcīga garīga noskaņa.[1][2]
El Greko dzimis Krētā, domājams, Kandijā — mūsdienu Iraklijā —, kas tolaik atradās Venēcijas Republikas pārvaldībā. Krētā viņš izglītojās par ikonu gleznotāju vēlās Bizantijas mākslas tradīcijā. Ap 1567. gadu viņš devās uz Venēciju, kur iepazina Venēcijas renesanses glezniecību un tādu mākslinieku kā Ticiāna, Tintoreto, Veronēzes un Jakopo Basāno darbus. Vēlāk El Greko pārcēlās uz Romu, kur uzturējās no 1570. gada līdz aptuveni 1576. vai 1577. gadam.[1][2][3] Džulio Klovio kādā rekomendācijas vēstulē El Greko raksturoja kā Ticiāna mācekli, lai gan nav droši zināms, vai viņš patiešām strādāja Ticiāna darbnīcā vai galvenokārt patstāvīgi apguva viņa stilu. Romā ar Klovio rekomendāciju El Greko tika uzņemts kardināla Alesandro Farnēzes pilī un nonāca ar kardināla galmu saistītajā mākslinieku un intelektuāļu lokā.[1][2][3]
1577. gadā El Greko ieradās Spānijā un apmetās Toledo, kur dzīvoja un strādāja līdz mūža beigām. Viņa mēģinājums iegūt pastāvīgu karaļa Felipes II patronāžu nebija sekmīgs. Karaļa pasūtītā glezna “Svētā Maurīcija moceklība” netika uzņemta labvēlīgi, un El Greko vairs nesaņēma nozīmīgus karaļa galma pasūtījumus. Toties Toledo viņš atrada plašu garīdznieku, intelektuāļu un privāto pasūtītāju loku un izveidoja sekmīgu darbnīcu. Tur viņš radīja daudzus no saviem nozīmīgākajiem darbiem, tostarp reliģiskas gleznas, altārgleznas un portretus Toledo katedrālei, klosteriem, draudzēm un privātiem pasūtītājiem.[1][2] El Greko nomira Toledo 1614. gada 7. aprīlī. Pēc viņa nāves mākslinieka reputācija ievērojami mazinājās, un gandrīz divus gadsimtus viņa darbi, izņemot portretus, bieži tika kritizēti kā pārmērīgi un ekscentriski. Jauna interese par El Greko mākslu radās 19. gadsimtā romantisma pārstāvju, kolekcionāru, kritiķu un mākslinieku vidū. Viņa izteiksmīgais, no sava laikmeta akadēmiskajām normām atšķirīgais stils vēlāk iedvesmoja vairākus modernās mākslas pārstāvjus, tostarp Pablo Pikaso, Franci Marku, grupas “Zilais jātnieks” māksliniekus un Džeksonu Poloku, nostiprinot El Greko vietu Eiropas mākslas vēsturē.[2][4][5]
Biogrāfija
[labot | labot pirmkodu]El Greko jeb Domēniks Teotokopuls piedzima 1541. gadā Kandijā, mūsdienu Iraklijā, Krētā, kas tolaik atradās Venēcijas Republikas pārvaldībā. Dažos avotos par viņa iespējamo dzimšanas vietu minēts arī netālais Fodes ciems, tomēr Kandija parasti tiek uzskatīta par ticamāko dzimšanas vietu. Par viņa ģimeni un agrīno dzīvi saglabājies maz drošu ziņu, taču zināms, ka viņš nāca no grieķu vides un savu mākslinieka darbību sāka Krētā. Krēta 16. gadsimtā bija nozīmīgs Vidusjūras kultūras centrs, kurā savijās Bizantijas un Venēcijas mākslas tradīcijas. Šajā vidē El Greko ieguva pirmo māksliniecisko izglītību un apguva ikonu glezniecību vēlīnās Bizantijas tradīcijā jeb tā sauktajā Krētas skolā. Jau pirms došanās uz Itāliju viņš bija profesionāli sagatavots mākslinieks. 1560. gadu vidū avotos viņš minēts kā meistars. Viņa agrīnajos darbos saskatāma Bizantijas ikonu tradīcija, tomēr Krētā viņš varēja iepazīt arī Itālijas renesanses mākslas paraugus, tostarp ar gravīru un citu vizuālo materiālu starpniecību.
Apmēram 1567. gadā El Greko devās uz Venēciju, kas bija viens no nozīmīgākajiem Eiropas mākslas centriem. Šī pārcelšanās bija dabiska arī tāpēc, ka Krēta politiski piederēja Venēcijas Republikai un starp salu un Venēciju pastāvēja cieši kultūras un tirdzniecības sakari. Venēcijā El Greko iepazinās ar Rietumeiropas renesanses glezniecību, īpaši ar Ticiāna, Tintoreto, Veronēzes un Jakopo Basāno daiļradi. Venēcijas posmā viņš apguva eļļas glezniecības tehnikas, perspektīvas, telpas, kustības, anatomijas un krāsu lietojuma iespējas, kas būtiski ietekmēja viņa turpmāko rokrakstu. Venēcijas glezniecības tradīcija, sevišķi tās izteiksmīgais kolorīts un gaismas risinājumi, palīdzēja El Greko attālināties no stingrākas bizantiskās ikonu glezniecības formas. Tomēr viņš pilnībā neatteicās no agrīnajā Krētas periodā apgūtajām iezīmēm, bet vēlāk tās apvienoja ar Rietumeiropas renesanses un manierisma paņēmieniem.
1570. gadā El Greko pārcēlās uz Romu, kur dzīvoja līdz 1576. vai 1577. gadam. Romā viņš nonāca kardināla Alesandro Farnēzes intelektuālajā un mākslinieciskajā lokā un sākotnēji uzturējās Farnēzes pilī. Šajā laikā viņš iepazinās ar antīkās mākslas mantojumu, augstās renesanses meistaru darbiem un Itālijas manierisma mākslu. Viņš studēja Mikelandželo, Rafaēla un citu itāļu meistaru darbus, vienlaikus arvien vairāk veidojot savu individuālo izteiksmes veidu. Romas periodā El Greko paplašināja zināšanas par anatomiju, perspektīvu un monumentālu kompozīciju. Viņš pievērsās arī portretiem un mazāka formāta reliģiskiem darbiem privātiem pasūtītājiem. 1572. gadā viņš pievienojās Romas Svētā Lūkas akadēmijai, kas ļāva viņam darboties kā neatkarīgam meistaram un atvērt savu darbnīcu. Tomēr viņa attiecības ar Romas mākslas vidi nebija vienkāršas. Neatkarīgais raksturs, atšķirīgais mākslinieciskais rokraksts un kritiskie izteikumi par atsevišķiem itāļu meistariem, īpaši Mikelandželo, iespējams, apgrūtināja nozīmīgu pasūtījumu iegūšanu. Meklējot jaunas iespējas, viņš vēlāk devās uz Spāniju.
1577. gadā El Greko ieradās Spānijā. Iespējams, viens no viņa mērķiem bija iegūt karaļa Felipes II labvēlību un piedalīties Eskoriāla dekorēšanas darbos, jo šajā laikā tur norisinājās plaši mākslas projekti. Lai gan El Greko radīja arī darbus, kas bija saistīti ar karaļa pasūtījumiem, viņam neizdevās kļūt par Felipes II galma galveno mākslinieku, un ilgstoša sadarbība ar galmu neizveidojās. Par viņa nozīmīgāko darbības vietu Spānijā kļuva Toledo, kur viņš ieradās tajā pašā 1577. gadā un drīz saņēma pirmos lielos pasūtījumus. Toledo katedrālei viņš gleznoja darbu “Kristus drēbju novilkšana”, savukārt Santo Domingo el Antiguo klosterim izveidoja altārgleznu ansambli. Šie darbi nostiprināja viņa reputāciju Toledo un iezīmēja pāreju uz viņa nobriedušo radošo periodu.
Lielāko daļu turpmākās dzīves El Greko pavadīja Toledo, kas 16. gadsimtā bija nozīmīgs Spānijas reliģiskais, intelektuālais un mākslinieciskais centrs. Pilsētas garīgā vide, baznīcu, klosteru un kapelu pasūtījumi, kā arī vietējo izglītoto aprindu atbalsts veicināja viņa māksliniecisko darbību. Toledo kļuva par pilsētu, ar kuru El Greko vārds mākslas vēsturē ir visciešāk saistīts. Toledo periodā El Greko radīja daudzus no saviem ievērojamākajiem darbiem, tostarp reliģiskas kompozīcijas, altārgleznas un portretus. Viņa pazīstamāko darbu vidū ir “Orgasa grāfa apbedīšana”, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Spānijas manierisma glezniecības paraugiem. El Greko mākslai šajā laikā raksturīgas izstieptas figūras, sarežģītas kompozīcijas, intensīvs krāsu lietojums, dramatiski gaismas risinājumi un spēcīga garīga ekspresija. Toledo viņš izveidoja darbnīcu, kurā strādāja palīgi. Ar tēva darbiem bija saistīts arī viņa dēls Horhe Manuels Teotokopuls. Darbnīca ļāva izpildīt plašākus pasūtījumus baznīcām, klosteriem un privātiem pasūtītājiem, taču El Greko dzīvoja kā cienīts, ne vienmēr ekonomiski nodrošināts mākslinieks. Vairāki pasūtījumi izraisīja strīdus par samaksu un darbu novērtējumu, kas noveda arī pie tiesas procesiem.
Pēdējos dzīves gados El Greko turpināja aktīvi strādāt Toledo un saņēma pasūtījumus gan šajā pilsētā, gan citviet Spānijā. Viņa vēlīnajos darbos vēl vairāk pastiprinājās manierismam raksturīgā formu izstiepšana, garīgā ekspresija un dramatiskais tēlu traktējums. Daži vēlīnie projekti bija saistīti ar Toledo reliģiskajām iestādēm, tostarp Taveras hospitāli, bet daļa darbu palika nepabeigti vai tika pabeigti viņa darbnīcā pēc mākslinieka nāves. El Greko nomira Toledo 1614. gada 7. aprīlī. Viņš sākotnēji tika apbedīts Santo Domingo el Antiguo klosterī, bet vēlāk viņa mirstīgās atliekas tika pārapbedītas. To precīza atrašanās vieta mūsdienās nav droši zināma. Pēc nāves El Greko māksla ilgāku laiku tika vērtēta pretrunīgi un daļēji aizmirsta, taču 19. un 20. gadsimtā interese par viņa daiļradi ievērojami pieauga. Mūsdienās viņš tiek uzskatīts par vienu no savdabīgākajiem un nozīmīgākajiem Eiropas vēlās renesanses un manierisma māksliniekiem.
Galerija
[labot | labot pirmkodu]
Orgasa grāfa apbedīšana (El entierro del conde de Orgaz, 1586. gads)
Toledo ainava (ap 1600. gadu)
Bruņinieks ar roku uz krūtīm (El caballero de la mano en el pecho, ap 1580. gadu)
Kristus drēbju novilkšana (El Expolio, 1577–1579)
Jaunavas Marijas debesīs uzņemšana (La Asunción de María, 1577–1579)
Kristus guldīšana kapā (1570—1576)
Svētā trīsvienība (1577—1579)
Svētais Hieronīms (ap 1605. gadu)
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 3 4 «El Greco (1541 - 1614)». nationalgallery.org.uk (angļu). National Gallery, London. Skatīts: 2026. gada 10. jūlijā.
- 1 2 3 4 5 «El Greco (1541–1614)». metmuseum.org (angļu). The Metropolitan Museum of Art. Skatīts: 2026. gada 10. jūlijā.
- 1 2 «Greco, El. Domenicos Theotocopoulos». museodelprado.es (spāņu). Museo Nacional del Prado. Skatīts: 2026. gada 10. jūlijā.
- ↑ «Adoración de los pastores». museodelprado.es (spāņu). Museo Nacional del Prado. Skatīts: 2026. gada 10. jūlijā.
- ↑ «El Greco». metmuseum.org (angļu). The Metropolitan Museum of Art. Skatīts: 2026. gada 10. jūlijā.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: El Greko.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
|
